2.08.2010.
Kamēr rakstu šīs rindas, daļa velobraucēju, kas iemīnās par iecietību, ir aizmiguši saldā miegā, daļa izkrāmē lielās somas, daļa atpūšas dzerot tēju, satiekoties ar draugiem…
Esmu pārliecināta, ka visi fantastiskie cilvēki, kas ņēma dalību velotūrē, ir lepni un patiesi gandarīti par paveikto. Paldies jums! Bet vislielākie aplausi, bučas, rokas spiedieni un gaviles, protams, pienākas nozīmīgākajiem velotūres idejas vēstnešiem – velobraucējiem. Katru dienu, mērojot vairākus desmitus kilometru, viņi kļuva arvien saliedētāki, laipni uzņemot pulciņā ikvienu, kas pievienojās kādā no pilsētām.
Ir nedaudz skumji, ka velotūre beigusies, bet tajā pašā laikā ir milzīgs prieks, ka iepazīti tik lieliski iecietību atbalstoši un aktīvi cilvēki. Ir skaidrs, ka arī nākamgad viņi piedalīsies velotūrē, ja būs tāda iespēja, lai atkal, pārvarot grūtības, kā ķibeles ar riteņiem, lielākas un mazākas traumas, daudzos kilometrus, tās nemaz neuztvertu kā grūtības, bet velotūrei piederošas sastāvdaļas. Jebkurā gadījumā visvairāk atmiņā paliks jaukās uzņemšanas pilsētās, joki, spēles, peldes – KOPĀBŪŠANA ar mērķi mudināt uz iecietību.
Velotūre „Ieminies par iecietību! 2010” mums visiem bija vienreizējs piedzīvojums!
Uz tikšanos!
Ieva C., kuru dažreiz klausīja
01.08.2010.
Ir uzaususi saule pirmajā augusta rītā, Atašienes muižā jau mostas pirmie velobraucēji, lai veiktu pēdējos km līdz Māras zemes lielākajai un skaistākajai pilsētai – Rēzeknei!
Piepildījuši vēderus ar brokastu maizītēm, savākuši savas parpalas, bijām gatavi ceļam. Dienas svelme pārbaudīja mūsu izturību, bet neietekmēja braukšanas ātrumu, tieši pretēji, bija dzinulis mīties vēl ātrāk, braukšanas ātrums bija vidēji 30 km/h! Ar nepacietību gaidījām, kad beidzot būs saskatāma Rēzeknes zīme, dažiem tā nebija vienkārši iebraukšana šajā pilsētā, bija braucēji, kas jau Saldū vienojās par sacensību, kurš pirmais iebrauks Rēzeknē. Pirms pašas Rēzeknes vēl piestājām ‘’Untumos’’, kur mums tika dota iespēja apskatīt zirgus, bet tā kā bija nenormāli karsts, lielākā daļa no mūsu braucēju pulka nodevās peldei Untumu saimniecības dīķī, pat ar visām drēbēm.
Tad atkal lēcām uz riteņiem un devāmies beidzot sasniegt savu mērķi – Rēzekni! Pēdējā kilometrā sākās īsts sprints, ar pēdējiem spēkiem mināmies līdz Rēzeknes zīmei, sacentāmies mēs, Santa no Talsiem un ogrēnietis Raitis, ar Talsu Klāvu. Iepriekšējās nakts aizmigušo apkrāsošana, līdz ar to nepietiekama miega dēļ, no sacensības izstājās Santa, bet Raitis ar Klāvu pirms pašas zīmes nolēma uzvaru tomēr atdot draudzībai, iebraucot Rēzeknē vienlaicīgi.
Laimīgi nobildējušies pie Rēzeknes pilsētas zīmes, steigšus devāmies uz Raiņa parku, kur mūs jau gaidīja Rēzeknes LSKJ jaunieši, ovācijām un aplausiem pavadīti, veicām svētlaimīgus goda apļus, visiem milzīgs atvieglojums – nobraukti gandrīz 800km un vairs nebūs jāminas! Pēc nelielas atpūtas un dažu pirmās velotures dalībnieku satikšanas, sākās pasākuma noslēguma daļa, kur katrs dalībnieks, kurš ticis līdz Rēzeknei, saņēma goda rakstu no Latvijas Sarkanā Krusta. Beidzot arī noskaidrojām iepriekšējā vakara balsojuma rezultātus - meklējām iecietīgāko velotūres dalībnieku, un par tādām tika atdzītas Santa un Agita, daudz neatpaliekot arī Raitim un Lindai.
Pēc pasākuma beigām devāmies uz mūsu naktsmītni Rēzeknes 2. Vidusskolas sporta zālē. Tur daži nedaudz nosnaudās, citi kārtīgi mazgājas, vēl daži devās nelielā pastaigā pa pilsētu, bet pēc tam visi pulcējāmies uz pēdējām kopīgajām vakariņām. Maltīti ieturējuši, domājām, ko kopā padarīt, jo vilciens uz Rīgu atties 4:40, tātad gulēt iet nav vērts. Un tā mēs sākām spēlēt volejbolu, tad basketbolu, pēc tam dažādus enerdžaizerus un citas interesantas, jautras un arī sirsnīgas spēles. Ap 3naktī devāmies apskatīt Rēzeknes pilskalnu, bet, kad atgriezāmies, bija jāsāk kravāt mantas. Braucējiem sejā varēja manīt dažādas sajūtas, citi priecajās, ka beidzot atgriezīsies mājās, citi bēdājās, ka jāšķiras no jauniegūtajiem draugiem, bet visos tomēr smaids par superīgi pavadīto laiku. Vidzemnieki un kurzemnieki jau ceļā uz dzelzsceļa staciju, bet latgalieši un laimīgie, kas mājup varēs doties ar pavadošo auto, kā mēs abi, devās nedaudz nosnausties, lai pēc paris stundām celtos un mērotu ceļu mājup. Nu jau otrā velotūre ir galā, gaidām trešo!
Santa un Raitis, kuri jau tagad ilgojas pēc šī brauciena, uz tikšanos nākamgad!
31.07.2010.
Ir pienākusi jau 8 jeb priekšpēdējā velotūres diena. Visi pamodāmies Pļaviņu Novada Ģimnāzijā, iekodām pārslas ar jogurtu un devāmies ceļā. Apmēram 200 m no skolas apstājāmies pie veikala, kas dažos radīja neizpratni, bet tā tika ātri likvidēta. Tad beidzot sākām braukt un tā mēs uzsākām ceļu diezgan lēnā tempā, jo visi vēl nebija pamodušies. Ceļš līdz Kūkām pagāja diezgan mierīgi, dažas apstāšanās lai ātrākie braucēji pagaidītu pārējos, apstāšanās pie vēl viena veikala un tad jau bijām Kūkās. Tur bija ieplānota kādu stundu gara atpūta, kuras laikā varētu uzspēlēt volejbolu vai atgūt nakts laikā nepagulēto laiku, taču pēc kādas pusstundas mēs ieraudzījām lielu, pelēku mākoni, kurš ļoti izskatījās pēc lietus mākoņa. Volejbola spēle bija jāpārtrauc neizšķirti 18:18 un arī gulētgribētāji ātri savāca savus matračus un mēs mēģinājām bēgt no mākoņa, kurš mūs diemžēl ļoti drīz panāca un mēs, uzvilkuši lietusmēteļus, turpinājām ceļu ļoti stipra gāziena laikā, līdz nonācām pie pagrieziena uz Atašieni, tur tieši bija autobusa pietura kurā paslēpāmies no lietus, saspiedušies visi kopā, mēģinājām saglabāt siltumu. Kad lietus bija pārgājis, tad braucām uz naktsmājām - Atašienes muižu. Pa ceļam viens no mūsu biedriem - Gints krietni atpalika no visiem nevis bezspēka dēļ, bet gan tāpēc, ka viņš negribēja sasmērēt savas drēbes un vienkārši nogaidīja, kamēr beigsies mazais lietutiņš, kas tikko bija sācies, šādā veidā viņš pārbaudīja mūsu iecietības līmeni. Mēs ieradāmies glaunajā Atašienes muižā, pie kuras ir ezers un, protams, muižas dārzs. Ļoti skaista vieta. Kamēr gaidījām vakariņas izklaidējāmies kā vien pratām : spēlējām kārtis, ēdām saulespuķu sēklas, masējām viens otram nogurušos plecus, runājām par visu un neko. Mums bija pienācis vēl viens iecietības pārbaudījums, kad mazliet kavējās vakariņas pavāru dēļ, man un vēl dažiem šis pārbaudījums bija diezgan grūts – izskanēja negatīvas piezīmes utt. Tad pienāca laiks nākamajai aktivitātei - mums bija salmiņi, kuri bija visiem apnikuši, bet nebija piens brokastu pārslām, tad nu devāmies tos salmiņus iemainīt pret pienu, kas ar trešo reizi arī veiksmīgi izdevās. Vakarā turpinājām spēlēt kārtis un galda spēlēs, pirms paša miega daži jautri enerdžaizeri un tad jau gajām gulēt, bet ne visi. Apmēram puse gulēja un otra puse mazliet pakrāsoja aizmigušos – ar nagu laku un acu zīmuli. Reakcijas tiem, kuri pamodās bija ļoti neiecietīgas, bet vai pret šādiem darbiem ir jābūt iecietīgiem ?
Jau mazliet raudot par velotūres drīzo beigšanos,
Kārlis
30.07.2010.
Gribot negribot jāsaka, ka lielākā velotūres daļa jau pagājusi. Tā ir sliktā ziņa, bet ir arī laba (pat vairāk nekā viena): šodien nelija, tas nozīmē, ka mūsu vakar pagatavotā pagale iedarbojās, ir interesanti un bez traumām pavadīta vēl viena diena, mums pievienojās vēl viens drosminieks, kas mīsies ar līdz Rēzeknei un visbeidzot – varēja ieiet dušā un nomazgāt ne tikai šodienas, bet arī vakardienas putekļu kārtu.
Un tagad sīkāk. Rīts pie Lobes ezera – miegaini, liela daļa piepampušām sejām kravājām mantiņas, brokastojām un devāmies ceļā. Tajā pašā laikā dažas meitenes tika apdāvinātas ar vietējā mežziņa uzmanību, ogām un puķēm. Ceļš līdz Aizkrauklei likās ļoti īss( vismaz man). Biju noskaņojusies daudz grūtākam posmam. Bet tas jau tikai pusceļš līdz mūsu naktsmītnei. Aizkrauklē tikāmies ar novada deputātiem, tika diskutēts viss par un ap iecietību un diskrimināciju. Domu apmaiņa ieilga ilgāk nekā plānots. Pēc diskusijas 3 mūsu meitenes iejutās zvaigžņu lomās un tika intervētas vietējai avīzei un Raitis ar Santu tika intervēti televīzijai.
Un beidzot ceļš līdz dušai un matračiem, uz kuriem plānots pavadīt visu nakti. Manuprāt, ceļš Pļaviņās likās tik garš un pēdējie metri tik ilgi, bet tie jau nebūtu mēs, ja tos nepieveiktu. Arī ar to viss nebeidzās. Vakariņas vēderā un dodamies uz baseinu tepat tuvumā. Vai kāds mūs spēs apturēt? Ja mēģināsi jābrīdina-tas nebūs tik viegli. Ar peldēšanos vakara aktivitātes nebeidzās, turpat pie baseina uzspēlējām pludmales volejbolu, bet atgriežoties skolā, kas šodien ir mūsu naktsmītnes , turpinājām spēlēt basketbolu. Nu jau ir gandrīz 02.00 naktī, bet mēs joprojām neguļam. Tiek dzerts vakara kapučīno, taisītas masāžas, spēlētas kārtis. Tas jau nekas, ka pēc 7 stundām jābūt virsū velosipēdam un jāminas tālāk. Tas laikam tiek saukts par jaunības maksimālismu.
Salmiņi joprojām topā, bet šodien mūsu medījumā bija arī Skrīveru gotiņas un „Medus lāča” sausiņi. Garšīgi!
Linda, kura dzīvo šeit un tagad, un iespējams arī vēl šur un tur.
29.07.2010
Rīts Ogrē. Jau apritējušas piecas dienas un veiksmīgi iesākusies sestā. Skaitļi un attālumi vispār ir šīs dienas unikums. Sāksim ar to, ka seši jauni entuziasti uzsāk ceļu kopā ar mums, lai pārbaudītu savus spēkus un iecietības līmeni.
Šis rīts Ogres Valsts ģimnāzijas pagalmā ir mazliet atšķirīgs no pārējiem, jo sākās ar kāju un roku izkustināšanu, kas mijas ar iepazīšanos, jo kā nekā daudz jauni vārdi, kas jāiegaumē. Un ir nomainījies šoferis pavadošajā auto – Agnija paliek Rīgā un nu viens no riteņbraucējiem kļūst par rūpju un pienākumu pilnu autovadītāju uz ceļa.
Sākam ceļu aiz nacionālo vārdu dueta – Jāņiem, kas ātri pielāgojās mūsu braukšanai. Ceļš mijas asfaltā un grantī, bet pie tā sākam pierast. Laika prognoze raugoties debesīs ir nesaprotama. Pozitīvi noskaņotie saka, ka nelīs un turpina cerēt, bet pārējie raugās skeptiski un viņu domas arī piepildās – ceļā ik pa brīdim lietus mākonis mūs apciemo. Lietus mēteļi, kam nu tie ir, jau mugurā un turpinām ceļu.
Šī bija nepatiesās jeb neprecīzās informācijas diena. Visi attālumi un laiki, kas mums tika pateikti bija diezgan aplami. Par piemēru jāmin ceļš no Ogres līdz Lobes ezeram. Kur no nezināmiem avotiem bija radusies informācija, ka ceļā jāpavada nieka 27 km. Mēs jau kā braucēji ar „iemaņām” aprēķinam laiku un noskaņojamies tā, ka tūlīt jau būsim galā. Bet nekā. Ceļā pavadījām krietni vairāk laika un arī iepriekš minēto kilometru skaits bija teju divas reizes lielāks.
Dienas kulminācija bija brauciens vairāku desmitu kilometru garumā pa ceļu, kas sastāvēja no mālainām smiltīm un ūdens. Galamērķi mūsu riteņi bija zaudējuši savu ierasto krāsu un daudzi no mums ar’. Mani tai skaitā. Šodien bija tikai viens dubultais kritiens, ko lai saka – veiksmīgi!
Ezers bija tieši tas, kas vajadzīgs pēc tik trakas dienas ceļā, kur bijām kļuvuši kā dubļu cilvēki, bet mums nācās vilties, jo tik seklu un purvainu ūdens tilpni sen nebiju redzējusi. Šis ezers ir galvenokārt paredzēts makšķerniekiem un piekļuve pie tā bez laivām ir neiespējama. Tāpēc bijām radoši – krastā piesietās un pielijušās laivas izmantojām kā vannas.J
Vakaru pavadījām atklājot savus „slepenos draudziņus”. Patiešām lieliska spēle (ļoti ceru, ka kādā no iepriekšējām dienasgrāmatām tas ir pieminēts). Pirmo reizi šajā velotūrē tika izgatavota lietus pagale – malkas pagalē iegravē „LIETUS” un to sadedzina ugunskurā vakara gaitā ar cerību un domu spēku, ka nākošajā dienā nelīs. Tad jau manīs, kā būs.
Veiksmi Jums un mums vēlot , Paula, kas nebeidz priecāties par katru šeit pavadīto dienu! J
28.07.2010.
Ir sākusies jauna diena. Mūs sagaida jauni piedzīvojumi un jaunas atklāsmes. Aizraujošākais – pērkona negaiss sākās jau naktī, un turpinājās arī rīta pusē, bet tad laiks skaidrojās un diena izskatījās daudzsološa. Dienas sākumā aktīvākie interesenti devās rāpties pa koka trasēm daudzu metru augstumā, kamēr pārējie to laiku izmantoja , lai kaut nedaudz atgūtu zaudēto laiku un izgulētos. Brokastis sākās vēlu un daļa, to , kas deva priekšroku trasēm vai miegam palika bez tām – piemēram, es.
Ieraugot riteni vien prātā iešaujas doma – atkal, bet sākot mīties domas par to izzūd un rodas citas – vēl nedaudz, mēs to varam, un to, ka jāturas līdzi citiem. Ceļš nebija no vieglajiem, paredzētie 95 km pārtapa par 110 km, kurus mēs nobraucām ar dažiem sarežģījumiem – Arņa ritenim nolūza pedālis, bet Vikas ritenis vispār nonāca nelietojamā stāvoklī un viņai dienu nācās pavadīt braucot pavadošajā auto sava riteņa sabiedrībā. Diena bija karsta un darva uz asfalta lipa pie riteņa riepām. Braukt pa šoseju nebija viegli, bet grants ceļi bija vēl lielāks pārbaudījums mūsu pacietībai un iecietībai vienam pret otru.
Par spīti tam, ka izbraukšana aizkavējās, Ogrē nonācām laicīgi un ne tikai redzējām, bet arī piedalījāmies Ogres nodaļas veidotajā pasākumā. Pasākuma laikā bija iespēja pacīnīties arī sumo tērpos, Sarkanā Krusta jaunieši uz šo iespēju bija ļoti atsaucīgi un labprāt iecietīgi cīnījās viens ar otru, šad tad uzvarot un zaudējot , kā arī pasludinot neizšķirtu. Kā arī šajā saulainajā dienā Ogrē mums pievienojās veseli 6 dalībnieki – Līga, Alise, Elīza, Anita, Madara un Ralfs. Nakti taisījāmies pavadīt Ogres ģimnāzija uz ziliem matracīšiem. Bija arī nedaudz laika, ko varējām pavadīt atpūšoties un gaidot vakariņas, līdz ar to vietējie devās mājās, un kopā ar pārējiem tikās pie vakariņu galda kafejnīcā Ilze, kur mūs sagaidīja vārīti kartupeļi ar sardeli un salātiem.
Diena bija smaga , bet izvērtās enerģijas pilna un gara, it īpaši tiem , kas visu nakti nebija gulējuši – Alisei un Niklāvam.
Ar milzīgiem veiksmes un pacietības vēlējumiem ,
Kristīne, kas apsolās turēties līdz galam un smaidīt braucot arī pa dubļiem lietusgāzes laikā. J
27.07.10
Šorīt piebeidzām pēdējo jogurtu. Pārpalikušās pārslas atstājām Rīgas nodaļai, lai arī viņiem ir ko uzgrauzt, kad vēders prasa ēst. Sagaidījām Agniju (otro pavadošo auto) no Rīgas. Ap desmitiem, ar pus stundas nokavēšanos, piekrāmētu mašīnu ar desmaizēm un, arīdzan, siermaizēm devāmies ceļā.
Asfalts beidzās pirms mēs sapratām, ka neesam vairs Siguldā. Praktiski visu dienu braucām pa grants ceļu, vismaz pārmaiņas. Līdz ar granti parādījās arī kalni un līkumi. Arī apstāšanās vietas bija gandrīz katra lielāka kalna galā. Ūdens patēriņš bija salīdzinoši liels ar iepriekšējām dienām. Ātrums no kalna sasniedza pat 59 km/h.
Kaut arī izbraucām ar nelielu nokavēšanos, Cēsīs bijām pus stundu ātrāk. Ar policijas eskortu ieradāmies Rožu laukumā, kur mūs sagaidīja cēsnieki. Mūs paēdināja Kaulu biedrības sievietes ar pīrādziņiem, pašaudzētām ogām un gurķiem. Ar pilnu vēderu un lukturi rokā devāmies apskatīt Cēsu pili, gida pavadībā. Pēc pils apskates sadalījāmies nogurušajos, kuri gāja atpakaļ pie riteņiem un ne tik nogurušajos, kas devās apskatīt pilsētu.
Kad atkal apvienojāmies, pa ceļam iegriezdamies veikalā, braucām uz Ozolkalnu gulēt. Tas gan nevienam tik ātri neizdevās, jo puse no teltīm un arī cilvēkiem salija, vakara negaisā. Paulas teltī ūdens bija līdz potītēm, un tas ir tikai viens no šausmu faktiem. Ja paveiksies, tad rīt no rīta daži no spēcīgākajiem kāps pa kokiem, jo mums blakus ir kaķu trase.
Oskars, kurš iespējams ir topošais žurnālists
26.07.10.
Nu tā, trešā dien jau cauri. Rīts sākās ar kukurūzas pārslām jogurtā un šokolādi. Mmmm, saldi! Laiciņš mūs šodien pažēloja, visu dienu bija apmācies, bet lietu tā arī nesagaidījām. Šodiena likās salīdzinoši vieglāka par pārējām dienām, jo tika pieveikti aptuveni tikai ~45 km. Tāda neliela atslodzes diena. Šodien mūsu mērķis bija Sigulda-skaistā Latvijas pilsēta visos gadalaikos.
Iebraucot Siguldā likās, kur tik ātri mēs te nonācām. Gaisā virmoja svaigi ceptu smalkmaizīšu smarža, kas daļai radīja lielu izsalkuma sajūtu, bet drīz mēs jau apmetāmies Siguldas sporta skolā, izkrāvām mantas un devāmies nelielā ekskursijā pa šo pasakaino pilsētu. Mums bija arī gide- Ingrīda, kura jau vadīja ekskursiju Vācijas Sarkanā Krusta grupai.
Šodiena arī nebija izņēmums, bijām liecinieki nepatīkamai avārijai pilsētā, bet bez tā jau laikam nevar iztikt.
Tā mēs visi draudzīgi apskatījām gan spieķīšus ar kuriem slavena Sigulda, gan arī skatu laukumu, panorāmas ratu. Bija arī asu izjūtu cienītāji, kuri iesēdās rodeļos un tik laida uz priekšu.
Dienas beigās bija jūtams liels pārgurums un izsalkums, bet spēka ik vakara basītim, aliasam un peldēm gan pietika.
Diemžēl šodien mūsu grupu pameta Alise, bet prieks, ka viņa bija ar mums. Atcerieties vienmēr, svarīgi ir pievarēt sevi pašā grūtākajā brīdī, un vēlāk tas liksies kā tāds sīkums, galvenais, lai ir kāds, kurš Tevi atbalsta un palīdz.
IZTURĪBU VISIEM VĒLOT- Agita.
25.07.10.
Uh otrā diena. Bijām sagatavojušies, ka šodien sāpēs visas maliņas, kā jau pēc pirmās dienas, bet brīnumainā kārtā tikai daži sūdzējās par sāpēm muskuļos. Brokastīs ēdām maizītes visdažādākajās kombinācijās – ar sieru, desu, tomātiem utt. Rīga nav tālu tikai 35 Km un tad vēl cauri Rīgai kādi 20 – 25 Km. Pēdējos 10 km pirms Rīgas pārsprāga vēl 2 riepas, bet tās tika ātri salabotas. Iebraucot Rīgā mēs tikām sadalīti grupiņās pa 6 un katrai grupiņai bija savs pavadošais velobraucējs, kurš izvadīja savu grupiņu pa Rīgas ielām līdz atpūtas vietai, tad uz Rīgas pasākumu un līdz Rīgas robežai, kur viņus nomainīja pavadošais auto.
Runājot par Rīgas pasākumu tas bija ļoti, ļoti interesants. Sāksim jau ar to, ka velobraucējus pasākumā norises vietā ievadīja Rūta ( meitene, kas pagājušo gadu piedalījās velo tūrē „Ieminies par iecietību”), viņa simbolizēja jaunu bērnu uz riteņa –viņai tas labi sanāca. Pasākuma laikā varēja iemācīties PP (pirmo palīdzību), uzzināt ar ko nodarbojas Tiesībsarga birojs, paskatīties dažas filmas par diskrimināciju, un vēl daudzas interesantas lietas varēja uzzināt un izmēģināt. Visu laiku uz skatuves un tās priekšpusē notika koncerti, paraugdemonstrējumi un dejas. Man ļoti iepatikās viena deju grupa, kuras nosaukumu vairs neatceros, bet tie akrobātiskie vingrinājumi ko viņi veica bija iespaidīgi. Kad pasākums grasījās beigties visus velobraucējus, tai skaitā tos kas tikko pievienojās, no pasākuma vietas līdz pat guļvietai pavadīja „vecs večuks uz riteņa”, kas patiesībā bija jauns puisis, bet tas tā…, un jau iepriekš minētā Rūta. Diena izvērtās jauka un to apliecināja skaidrais laiciņš. Vakarā pēc vakariņām daži devās veikala meklējumos, bet kad tas tika atrasts izrādījās, ka tas ir jau ciet. Diemžēl es palieku Rīgā, bet atkal pievienošos Ogrē. Veiksmīgu ceļu visiem.
Niklāvs, kurš ir tik neizvēlīgs, ka viņu sviež ārā no veikala, jo tas gatavojas slēgties! :D
24.017.10
Uff. Pirmā diena galā! Esam pieveikuši 80 km garu ceļu un apmetušies Jelgavā. Pagājusi tikai viena diena, taču piedzīvoto pat nevar uzskaitīt!
Saldū mums novēlēja veiksmi, tam simboliski palaidām gaisā balonus un devāmies ceļā. Laika apstākļi bija visdažādākie gan silta (labi, ka ne karsta) saule, gan spēcīgas lietusgāzes.
Iebraucām pilsētiņā ar nosaukumu „Nākotne”, lai iestiprinātos un saņemtu spēkus pēdējiem 20 km. Taču neiztikt bez ķibelēm - veseliem 3 velosipēdiem pārsprāga riepas. Ko mēs darītu bez Raita, kurš ātri vien vērš to par labu!?
Teikšu godīgi – viegli tas nav, taču visi pozitīvie riteņotāji dod lādiņu!
Iebraucot Jelgavā, mūs sagaidīja tie pacietīgākie. Šodien finišējām vien 20.00. Vakara koncertā mums uzdejoja un uzspēlēja ne tikai kāda jauka grupa, bet arī kāds entuziastisks opītis (viņam smieklīgi sanāca!).
Turpinājumā – lieliskās vakariņas kafejnīcā, tad izrādīja mūsu apmešanās vietu - te ir dušas, istabiņas, pat ērti matrači un viss kā nākas.
Iekārtojušies istabiņās un nomazgājušies, dodamies kopīgās naksniņās. Cepumi, kapučīno, ziedi un lielais apskāviens jubilārei Kristīnei – par visu ir padomāts!
Par spīti nogurumam kājās, es nevaru vien beigt priecāties! Mēs visi šeit esam TIK jauki un galvenais – I E C I E T Ī G I.
P.s. Jelgava ir viena trakoti skaista pilsēta!
Daina, kura sapņo par vienu mazo pēdu masāžu. Mm. Hihi! :)
23.07.10
Šodienas lielākais gandarījums ir par to, ka veiksmīgi kopīgi ar Tiesībsargu un Latvijas Sarkanā Krusta prezidentu tika „iestumts” velo ritenis (vārda tiešajā nozīmē), kas rītdien oficiāli uzsāks savu idejisko braucienu cauri Latvijai. Paldies visiem, kas ieradās uz preses konferenci.
Lielākais prieks ir par atkalredzēšanos ar pagājušā gada velotūres dalībniekiem, tradīcijas, tomēr vieno! Prieks par jauniem dalībniekiem, ka arī viņus ir skārusi velotūres ideja un viņi ir gatavi tās vārdā ar riteņiem nomīties aptuveni 800 km. Visus šos cilvēkus jau esam sagaidījuši Saldū un rīt 24.jūlijā piebiedrosies arī citi braucēji. Pat šodienas lielais lietus ceļā uz Saldu nav mūs nobiedējis, zinām, ka rīt tas mums nespēs sabojāt dienu. Rīt ir pati svarīgākā diena – velotūres atklāšana, rīt mēs esam Saldū un vakarā Jelgavā. Tiekamies pilsētas publiskajos pasākumos!
22.07.10
Divas dienas, vēl divas dienas līdz brīdim, kad dodamies uz Saldu, lai sagatavotu visu, kas nepieciešams velotūres „Ieminies par iecietību 2010” sākumam! 23-jā ar preses konferenci atklāsim velotūri, lai vakarā dotos jau uz manu dzimto pilsētu – Saldu, kur sagaidīsim pirmos velo braucējus. Tūre šogad plānojas būt varen’ interesanta un aizraujoša. Pieņemu, ka neizpaliks arī pārsteigumi, gan ceļā, gan pasākuma norises vietās.
Kā tas viss solās notikt??? Mēs brauksim cauri 7 Latvijas pilsētām, kurās velobraucēji piestās un piedalīsies publiskajos pasākumos ko organizē attiecīgā Sarkanā Krusta Jaunatnes nodaļa. Pasākumi būs interesanti ikvienam skatītājam – tā kā esat visi uz tiem mīļi gaidīti!
Atvēsinošu dienu! Un drīz tiekamies klātienē.
Es, Agnija Jankovska, un 40 velobraucēji – Raitis, Paula, Santa, Vladislavs, Diāna, Oskars, Viktorija, Santa, Gints, Guntis, Aleksandrs, Rūta, Klāvs, Kristīne, Alise, Edgars, Ieva, Arita, Linda u.c
21.05.10
Nu tas ir noticis! Esam gatavi velotūrei „Ieminies par iecietību 2010”! Interesanti ir atskatīties uz pagājušo gadu, atcerēties visus notikumus, gan aktīvo plānošanas procesu, gan enerģisko idejas realizāciju. Protams ideja visam par priekšu – mazināt aizspriedumus cilvēkos, veicināt iecietību, veicināt cilvēkos izpratni par diskriminācijas aktualitāti. Lai ideja būtu galvenais, kas virza šo projektu uz priekšu mēs pieturamies pie informācijas nodošanas sabiedrībai. Tā ietvaros, pirms velotūres, tiek organizēts semināru cikls pilsētās, caur kurām velotūre brauks cauri. Semināri tiek organizēti – vidusskolu pēdējo klašu skolēniem un augstskolu studentiem, pieteikties semināriem var pie LSKJ nodaļu vadītājiem (kontaktus skatīt sadaļā „Ieminies par iecietību 2010”). Teiksim tā – šie semināri iesildīs velotūri un būs kā informācijas nesēji.
Bet pats galvenais – aicinām ikvienu pieteikties velobraucienam, iepazīstaties ar maršrutu, sameklējiet sev vēlamo posmu (varbūt jūtat apņēmību nobraukt visu posmu???), aizpildāt pieteikuma anketu, nosūtat to uz veloture@redcross.lv , gaidiet atbildi no organizatoriem un gatavojaties braucienam!
Iecietīgu Jums dienu!
